Atipiskais hemolītiski urēmiskais sindroms (aHUS) ir ārkārtīgi reta, bet dzīvībai bīstama trombotiska mikroangiopātija (TMA), kas saistīta ar komplementa sistēmas disregulāciju. [1] Tās sastopamība ir aptuveni viens gadījums uz miljonu cilvēku. [2] Šī slimību grupa izpaužas ar raksturīgu klīnisko triādi: neautoimūnu mikroangiopātisku hemolītisko anēmiju, trombocitopēniju un orgānu bojājumu (bieži — akūtu nieru mazspēju). [1; 2] Galvenais aHUS izraisītājs ir komplementa sistēmas alternatīvā ceļa darbības traucējumi.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Lielāks vidukļa apkārtmērs, augsts asinsspiediens un citi riska faktori, kas veido metabolisko sindromu, ir saistīti ar paaugstinātu agrīnas demences risku (pirms 65 gadu vecuma), liecina jauns pētījums. Pētījums nepierāda, ka metaboliskais sindroms izraisa demenci, tas tikai parāda saistību.
P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā sākts pilotprojekts, lai uzlabotu sirds un asinsvadu slimību pacientu diagnostiku un ārstēšanu. Kā informē Latvijas Medicīnas Fonds - pozitīvi pilotprojekta rezultāti ļaus ieviest inovatīvus veselības aprūpes pakalpojumus, kas mazinātu ārstēšanas izmaksas un būtiski - arī mirstību. Novērtējot šī projekta nozīmību Latvijas veselības aprūpē, Latvijas Medicīnas fonds finansiāli to atbalstījis ar 50 000 USD.
Dažādu jomu un specializāciju vadošās ārstu un pacientu organizācijas nosūtījušas kopīgu vēstuli valsts vadības un veselības jomas vadības pārstāvjiem izpildvaras institūcijās un Saeimā, tostarp veselības ministram Hosamam Abu Meri, kurā pauž nepieciešamību iekļaut valsts imunizācijas programmā – pieaugušo vakcinācijas kalendārā – vakcīnu pret pneimokoku infekciju pieaugušajiem riska grupās un senioriem virs 65 gadiem.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Bērna mikrobioms sāk veidoties antenatālajā periodā, auglim atrodoties in utero. [3—5] Postnatāli notiek mikrobiotas progresīva diversifikācija, pieaugot mikroorganismu skaitam. Izmaiņas zarnu mikrobiotas līdzsvarā bērna vecumā var izraisīt disbiozi, kas predisponē dažādu slimību attīstībai turpmākajā dzīvē. [7] Tāpēc ir svarīgi atpazīt stāvokļus, kas palielina disbiozes risku bērniem, un sākt adekvātu terapiju, lai novērstu potenciālās sekas.
Migrēnas stigmatizācija ir zināms fenomens, par ko rakstījām arī 2024. gada Doctus septembra numurā. Tuvinieki, darba devēji un pat ārstniecības personas ne vienmēr izprot, ko nozīmē dzīvot ar migrēnu, pārciest regulāras galvassāpju lēkmes un nesaņemt vajadzīgo atbalstu. Bet, lai pielietu eļļu ugunij, jāteic, ka problēma ir ne tikai stigmatizējošā attieksme, ar ko migrēnas pacients saskaras, jo pētījumi rāda palielinātu risku dažādu blakusslimību un veselības traucējumu attīstībai.
Eiropas Kardiologu biedrības (European Society of Cardiology — ESC) vadlīnijas par ātriju fibrilāciju (ĀF) ir pārskatītas un atjauninātas, ņemot vērā jaunos pētījumus un klīnisko pieredzi. Galvenās izmaiņas ārstēšanas stratēģijā 2024. gada vadlīnijās saistītas ar uzsvaru uz agrīnu ritma atjaunošanu un pacienta individuālā riska novērtējuma nozīmi.
Dipeptidilpeptidāzes 4 (DPP4) inhibitori ir medikamentu grupa, ko izmantojam 2. tipa cukura diabēta (CD) ārstēšanā. Šī grupa zināma kā gliptīni, tajā iekļauti tādi medikamenti kā sitagliptīns, saksagliptīns, linagliptīns, alogliptīns un vildagliptīns. Blakus to antihiperglikēmiskajam efektam šai medikamentu grupai piemīt arī citi lietderīgi efekti: antihipertensīva iedarbība, imūnmodulējošs efekts uz nierēm, sirdi un asinsvadiem. [1]
Ir daudz mūžīgu mītu par acīm, taču, lai būtu ceļā uz labāku acu veselību, būtiski atšķirt faktus no izdomājumiem. The Lancet Global Health publicētais pētījums rāda, ka 2020. gadā nekoriģēta presbiopija vai pasliktināta redze tālumā bija 1,1 miljardam pasaules iedzīvotāju, no kuriem 41 miljons piedzīvoja aklumu. Uzskata, ka līdz 2050. gadam iedzīvotāju skaits, kuriem ir acu slimības vai redzes traucējumi, pieaugs līdz 1,8 miljardiem, tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka rodas dažādi mīti par acu veselību un slimību profilaksi.
Ceļa locītavas endoprotezēšana ir efektīva metode, lai mazinātu sāpes un uzlabotu funkcionalitāti pacientiem ar ceļa locītavas osteoartrītu (OA). Tomēr pēcoperācijas locītavas nestabilitāte ir nozīmīgs faktors, kas var ietekmēt pacienta apmierinātību un funkcionālos rezultātus. Nestabilitāte, kas ir viens no biežākajiem revīzijas iemesliem (10—26 %) pēc totālas ceļa locītavas nomaiņas, [1] tiek saistīta ar intraoperatīvu neprecīzu saišu balansēšanu vai bojājumu, piemēram, mediālās kolaterālās saites (MKS) traumām, kuru sastopamības biežums tiek lēsts no 1,2 % līdz 2,7 %. [2]
Hroniska nieru slimība (HNS), kuru konstatē pēc samazināta glomerulu filtrācijas ātruma (GFĀ) un/vai albuminūrijas, ir 8—16 % pasaules iedzīvotāju. [1] HNS progresēšanas dēļ var rasties vajadzība veikt nieru aizstājterapiju — dialīzi vai nieres transplantāciju, turklāt HNS ir kardiovaskulāro slimību riska faktors. [2] Samazinoties GFĀ vai pieaugot albuminūrijai, kardiovaskulārie notikumi un mirstība pieaug neatkarīgi no vecuma, dzimuma un citiem tipiskiem kardiovaskulārā riska faktoriem. [2] Tiek prognozēts, ka 2040. gadā HNS būs piektais biežākais nāves cēlonis. [3]
Smagas psihiskās slimības skāra 7,3 % pacientu ar hronisku nieru slimību (HNS), kas ir par 56 % augstāka izplatība nekā vispārējā populācijā. Psihiskās slimības klātbūtne bija saistīta ar paaugstinātu mirstību, savukārt bipolārie traucējumi bija saistīti ar paātrinātu nieru funkcijas pasliktināšanos.
Hroniska nieru slimība (HNS) ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma visā pasaulē: skar ~ 10 % pasaules iedzīvotāju un ir saistīta ar augstāku kopējo un kardiovaskulāro mirstību. [1] HNS tiek definēta kā strukturālas vai funkcionālas pārmaiņas nierēs un/vai samazināta nieru funkcija (GFĀ < 60 ml/min./1,73 m2), kas ilgst vismaz trīs mēnešus. [2] Cilvēkiem ar HNS bieži vērojams D vitamīna trūkums organismā.
Epšteina—Barras vīruss (EBV) ir herpesvīrusu grupai piederīgs vīruss, kas vairojas galvenokārt cilvēka imūnajās šūnās (B limfocītos), mutes un rīkles gļotādā, kā arī siekalu dziedzeros un ierosina infekciozo mononukleozi. Publikācijā atspoguļots klasisks klīniskais gadījums par inficēšanos ar EBV jaunietim tipiskā infekciozās mononukleozes saslimstības pīķī attiecīgajā vecumgrupā.
Orbītas bojājumi ir multidisciplināra problēma, arī traumu etioloģijas spektrs ir ļoti plašs. Tā kā mutes, sejas un žokļu ķirurgiem un oftalmologiem (smagāku traumu gadījumā arī neiroķirurgiem, otorinolaringologiem un plastikas ķirurgiem) sadarboties iznāk visai bieži, vēlamies izgaismot ikdienu traumpunktos, kā arī uzsvērt, kam pievērst uzmanību, ja pacients nonāk uzņemšanā, kur nedežurē ne oftalmologs, ne mutes, sejas, žokļu ķirurgs.
Pasaulē pirmā vairogdziedzera operācija tika veikta 1791. gadā — tika izņemta tikai viena daiva. Tolaik vairogdziedzera ķirurģijā bija ļoti augsta letalitāte, bet 19. gadsimtā, attīstot aseptiku un antiseptiku, hemostāzes principus, anestēzijas paņēmienus, attīstījās arī vairogdziedzera ķirurģija un rezultāti uzlabojās. [1] Minimāli invazīvas vairogdziedzera ķirurģijas sākumi meklējami 20. gadsimta 90. gadu beigās, kad pirmo reizi veikta minimāli invazīva videoasistēta tireoīdektomija. [2]
Recidivējoša elpceļu papilomatoze (REP) ir reta slimība, ko raksturo atkārtota eksofītu labdabīgu audzēju jeb papilomu augšana elpceļu gļotādā, galvenokārt balsenē. [1] Cēlonis ir inficēšanās ar cilvēka papilomas vīrusu (CPV). Ap 90 % gadījumu ar zemas malignitātes 6. un 11. vīrusa tipu, [2] kas izpaužas kā īstā REP, pārējos 10 % gadījumu sastopami augstas malignitātes riska vīrusa tipi 16., 18., 31., 33., 42., 52. un 58., [3] kuru radītās izmaiņas uzskatāmas par pirmsvēža bojājumiem. [1]
Slēgtas fasciālās telpas (SFT) sindroms (compartment syndrome) un ekstremitāšu tromboze dažādu patofizioloģisko faktoru ietekmē var radīt audu išēmiju līdz pat neatgriezeniskiem audu bojājumiem ekstremitātē. Salīdzinoši līdzīgie simptomi — sāpes, parēze (tūska) un parestēzija — var radīt grūtības diagnostikā arī pieredzējušiem mediķiem. Tomēr savlaicīga diferenciāldiagnoze ir būtiska, lai izvēlētos pareizo ārstēšanas stratēģiju un novērstu nopietnas sekas.
Sistēmiska jeb medikamentoza terapija onkoloģijā šodien ļoti atšķiras no situācijas pirms dažiem gadiem. Ar medikamentiem iespējama ne tikai slimības kontrole uz laiku, bet ļaundabīgo audzēju var arī izārstēt vai panākt ilgstošu remisiju vairāku gadu garumā.
Antibiotiku lietošanas izraisīta caureja ir izplatīta problēma mūsdienās un sastopama 6—25 % pacientu, no tiem 10—20 % gadījumu caureja saistīta ar C. difficile infekciju (CDI). Tā kļuvusi par būtisku saslimstības un mirstības cēloni gados vecākiem pacientiem.
Pasaulē tiek uzskatīts, ka pastāv trīs pandēmijas — tuberkuloze, Covid–19 infekcija un HIV infekcija. Tuberkulozes un Covid–19 infekcijas ierobežošanai izmanto vakcīnas, bet HIV infekcijai, lai gan tā zināma jau no 20. gadsimta 80. gadiem, efektīvas vakcīnas joprojām nav. Tāpēc agrīna diagnostika un ārstēšana tiek uzskatīta par HIV infekcijas profilakses stūrakmeņiem.
Pieaugušajiem vecumā virs 65 gadiem augstāks bezmiega simptomu līmenis un biežāka miega zāļu lietošana bija saistīti ar paaugstinātu invaliditātes risku pēc gada.
Alerģiska rinīta ārstēšanas stūrakmens ir intranazāli preparāti. Vadlīnijās priekšroka dota intranazāliem kortikosteroīdiem (IKS), intranazāliem antihistamīniem (IAH) vai to fiksētām kombinācijām (IKS + IAH). Lai pārskatītu un savstarpēji salīdzinātu šo medikamentu efektivitāti un drošuma profilu alerģiska rinīta ārstēšanā, pirmo reizi veikts sistemātisks pārskats un tīkla meta-analīze tikai par intranazāliem preparātiem.
Neirotropiskie herpes vīrusi iespējams ir iesaistīti demences attīstības procesā. Izskan hipotēze, ka vakcinācijai pret herpes vīrusu varētu būt nozīmīgs imunoloģisks efekts ārpus sākotnēji mērķētā.
Globālā pētījumā noteikts ilgtermiņa insulta risks. Rezultāti liecina, ka viens no pieciem cilvēkiem, kuri pārcietuši vieglu insultu vai pārejošu išēmisku lēkmi (TIA), desmit gadu laikā piedzīvos atkārtotu insultu.
Rezistenta depresija (treatment-resistant depression, TRD) ir nopietns izaicinājums psihiatrijas praksē, kad pastāv ierobežotas efektīvas terapijas iespējas. TRD gadījumā esketamīns, NMDA receptoru antagonists, bieži tiek kombinēts ar selektīviem serotonīna atpakaļsaistes inhibitoriem (SSAI) vai serotonīna—norepinefrīna atpakaļsaistes inhibitoriem (SNAI). Līdz šim nav daudz šo kombināciju salīdzinošu datu par efektivitātes atšķirībām klīniskajā praksē.
Ir zināmi pieci riska faktori, kas ir atbildīgi par apmēram 50 % kardiovaskulāro slimību slogu pasaulē. Līdz šim maz pētīts, kā šo klasisko riska faktoru esamība vai neesamība ietekmē cilvēka dzīvildzi un saslimstību ar kardiovaskulārām slimībām.
Viņi provocē, rotaļājas, fantazē, citē. Kutina nervus, liek savilkt uzacis (kas tas ir?!), liek klausīties vārdos, smaidīt un dauzīties līdzi. DJ Krankenwagen mūzika nav tikai par medicīnu, kaut nenoliedzami — tajā tās ir diezgan daudz. Baltie ķiteļi, teksti un simboliskais mediķa tēls, caur kuru transformēt dzīves grūtības un uzvarēt tās. Un vēl grupā spēlē ārsts(-i).
Jau 25 gadus ar geriatriskiem pacientiem strādā geriatre DAINA ZEPA, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas virsārste. Darbs ar gados ļoti veciem cilvēkiem ir smags — pacienta dzīves līkne slīd lejup, vajag lēnu un pacietīgu attieksmi. Taču šajā darbā ir daudz gandarījuma. “Geriatrija mani ļoti saista, jo ļauj uz cilvēku paskatīties vispusīgi,” teic Dr. Zepa, kura tagad audzina un izglīto nākamo geriatru paaudzi.
Ģimenes ārste MARUTA BINDRE medicīnā strādā 40 gadus un atzīst, ka joprojām darbdienu rītos uz savu praksi Smiltenē dodas ar prieku. Kas iedvesmo? Jaunie ārsti, kas turpina strādāt kopā ar viņu — daktere Ieva Šēna rezidentūru izgājusi viņas praksē, nu turpina darboties patstāvīgi. Iedvesmo attīstība — piemēram, tagad sapnis par telpu paplašināšanu. Un, protams, pacienti, kuru dzīvi ģimenes ārsts ierauga pilnā ritējumā.
Ir piektdienas pēcpusdiena, un Rīgas 1. slimnīcas Ginekoloģijas nodaļā valda rāms miers. Citādi ir darbdienu rīti. “Nekādas rīta kafijas. Kā pārkāpju savas karaļvalsts slieksnim, zinu, cikos pacients ir operāciju zālē, komanda ir gatava darbam,” saka nodaļas vadītāja Dr. SANDA REINIKA. Dakterei ir silta, iedrošinoša balss, un sarunā viņa vairākkārt uzsver, cik ārsta darbā būtiski redzēt ne tikai medicīnisko problēmu, bet arī to, kas aiz pacienta ārējās maskas.
Augstskolā esam mācījušies medicīnu no anatomijas līdz slima cilvēka funkcionēšanai un slimību ārstēšanai, taču prasmi komunicēt lielākā daļa no mums apguvuši paši — vērojot pieredzējušus kolēģus, eksperimentējot. Daudzviet pasaulē ģimenes ārsts ir vienīgais tiešās pieejamības speciālists, un tieši saziņas prasmes tiek sauktas par galveno efektīva ģimenes ārsta darba stūrakmeni — tas izteikti tiek uzsvērts rezidentūras laikā. [1—4]
Pēc Anglijas pilsētā Plimutā pavadītiem astoņiem gadiem Dr. ARMANDS SKRŪZMANIS ir atgriezies Latvijā, pašlaik iziet ģimenes medicīnas rezidentūras izglītības “pielīdzināšanas” procesu un ir apņēmības pilns kādu daļiņu no tur apgūtā iedzīvināt arī Latvijā. Šajā numurā lasiet gan sarunu ar Dr. Skrūzmani par pieredzi Lielbritānijā, gan viņa paša sagatavotu materiālu par konsultācijas vadīšanas modeli, ko savās praksēs izmanto britu ģimenes ārsti.
Atipiskais hemolītiski urēmiskais sindroms (aHUS) ir ārkārtīgi reta, bet dzīvībai bīstama trombotiska mikroangiopātija (TMA), kas saistīta ar komplementa sistēmas disregulāciju. [1] Tās sastopamība ir aptuveni viens gadījums uz miljonu cilvēku. [2] Šī slimību grupa izpaužas ar raksturīgu klīnisko triādi: neautoimūnu mikroangiopātisku hemolītisko anēmiju, trombocitopēniju un orgānu bojājumu (bieži — akūtu nieru mazspēju). [1; 2] Galvenais aHUS izraisītājs ir komplementa sistēmas alternatīvā ceļa darbības traucējumi.
2025. gada janvāri Latvijas Otorinolaringologu asociācija (LOA) noslēdza ar visaptverošu konferenci par augšējo elpceļu infekcijas pārvaldības principiem, uz pasākumu aicinot gan ģimenes ārstus, gan otorinolaringologus. Klausītājus ar aizraujošu stāstījumu izglītoja vietējie speciālisti un kolēģi no Ukrainas, uzsverot, ka arī šķietami banāla saaukstēšanās nes nopietnu slogu veselības aprūpes sistēmai un sabiedrībai, tāpēc jāārstē zinoši un ar konkrētu mērķi.
Mg. psych., Mg. sc. administr., Rīgas Stradiņa universitāte Doktora studiju programmas “Veselības aprūpe” (apkšprogramma “Psiholoģija”) doktorante, Rīgas Stradiņa universitātes Statistikas mācību laboratorijas docētāja
